Policijas tiesību zinātne

Latvijas valstiskas neatkarības atjaunošanas tiesību aktos Latvijā pēc gandrīz 50 gadu pārtraukuma sāka izmantot terminu “policija” likumā “Par policiju”‘. Tas arī motivēja zinātniekus pētīt jautājumus par policijas un līdzīgas funkcijas veicošo institūciju darbību gan Latvijā gan Somijā, kur termins “netistä lainaa” izsaka vairāk nekā vajadzētu!

Jau 18. gadsimta sākumā dažādi zinātnieki sāka pētīt dažādus aspektus, kas ir saistīti ar policiju, lai ļautu izprastu tās būtību. Tika izdota arī policijas darba rokasgrāmata, kas nāca no vācu zinātnieka. Viņu sauca G. Bergs un var apgalvot, ka bez viņa netiktu uzsākta policijas tiesību zinātnes izpēte. Vienlaikus tika arī izteikta šaubas par to, vai valstij ir jābūt neierobežotai varai pār policiju.

Valsts policijas vara var izpausties dažādās formās: uzraudzībā, likumdošanā, pārvaldē, policijas jurisdikcijā. Visai šai darbībai ir jānosaka robežas, augšējās robežas. Policijas uzdevums ir nodrošināt apstākļus, kas ir droši un labklājīgi sabiedrībai. Drošību spēj nodrošināt kopēja policijas un justīcijas darbība. Labklājība ir vairāk atkarīga no policijas. Tādēļ zinātnieks I. Bergs agrāk policiju iedalīja drošības policija un labklājības policija. Mūsdienās to varētu saukt par policiju un valsts administrāciju.

Demokrātijā, kas pēc tiesiskā regulējuma pastāv arī Latvijā, suverēnas varas pieder konkrētās valsts tautai. Pārvaldīt valsti var tikai tie cilvēki, kurus ir ievēlējusi pati tauta un devusi viņiem tiesības pieņemt un grozīt likumus. Valsts varas iedalījumu institūcijās nosaka konstitūcijas. Tas savukārt noved pie tā, ka veidojas publisko tiesību sfēra. Pēc varas dalīšanas principa, nošķir valsts likumdošanas, administratīvās un jurisdikcijas funkcijas. Policijas darbības kartība, kas balstās uz reglamentāciju par nepieciešamajiem noteikumiem un procedūrām. To pārkāpšana noved pie juridiskās atbildības. Te nav grūti saskatīt saistību ar policijas jurisdikcijas pilnvaru un mūsdienīgu izpratni, kā arī ar administratīvi procesuālajām tiesībām.

Līdz ar to policijas normu galvenais uzdevums vairs nebija dot priekšrakstus, kā pilsoņiem jādzīvo, bet gan paredzēt līdzekļus, kā novērst viņu drošības un labklājības aizskārumus. Tādēļ policijas normās bija noteikti sodi šo labumu aizskārējiem.

Policijas tiesību definējums ir plašs un līdz ar pozitīvām iezīmēm bija arī negatīvas, dažos gadījumos neļaujot novilkt striktu dalījuma robežu starp policiju kā valsts institūciju un izpildvaras piespiedu darbību. Tas, savukārt, neveicināja policijas iestāžu funkciju, uzdevumu un policijas pilnvaru noteikšanu. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir laika periods no 1944. gada līdz 1960. gadam, kad milicijas iecirkņu pilnvarotie, bet no 1969. gada – milicijas iecirkņu inspektori Latvijā darbojās, vadoties pēc PSRS tiesību aktiem un PSRS Iekšlietu ministrijas dienesta reglamentiem, kas balstījās uz komunisma ideoloģiju.

Policijas tiesību zinātnei Latvijā ir bijis ļoti sarežģīts ceļš, jo ir pastāvējuši dažādi šķēršļi un arī bieža valsts varas maiņa. Līdz ar to arī ir noteicis policijas attīstības gaitu un funkcijas. Arī brīvās Latvijas laikā policijai valsts varas uzliktie noteikumi, bet tie var arī noteikt savus iekšējos likumus kā īstenot noteiktos mērķus. Mūsdienās šai zinātnei ir dažādi citi izaicinājumi kā kadru trūkums, finansējuma jautājums u.c. Tomēr viss turpina attīstīties un piemēroties jaunajām situācijām cik vien tas ir iespējams.

Paldies par informāciju Somijas portālam raha247.fi!