Latvijas valstiskas neatkarības atjaunošanas tiesību aktos Latvijā pēc gandrīz 50 gadu pārtraukuma sāka izmantot terminu “policija” likumā “Par policiju”‘. Tas arī motivēja zinātniekus pētīt jautājumus par policijas un līdzīgas funkcijas veicošo institūciju darbību gan Latvijā gan Somijā, kur termins “netistä lainaa” izsaka vairāk nekā vajadzētu!

Jau 18. gadsimta sākumā dažādi zinātnieki sāka pētīt dažādus aspektus, kas ir saistīti ar policiju, lai ļautu izprastu tās būtību. Tika izdota arī policijas darba rokasgrāmata, kas nāca no vācu zinātnieka. Viņu sauca G. Bergs un var apgalvot, ka bez viņa netiktu uzsākta policijas tiesību zinātnes izpēte. Vienlaikus tika arī izteikta šaubas par to, vai valstij ir jābūt neierobežotai varai pār policiju.

Valsts policijas vara var izpausties dažādās formās: uzraudzībā, likumdošanā, pārvaldē, policijas jurisdikcijā. Visai šai darbībai ir jānosaka robežas, augšējās robežas. Policijas uzdevums ir nodrošināt apstākļus, kas ir droši un labklājīgi sabiedrībai. Drošību spēj nodrošināt kopēja policijas un justīcijas darbība. Labklājība ir vairāk atkarīga no policijas. Tādēļ zinātnieks I. Bergs agrāk policiju iedalīja drošības policija un labklājības policija. Mūsdienās to varētu saukt par policiju un valsts administrāciju.

Demokrātijā, kas pēc tiesiskā regulējuma pastāv arī Latvijā, suverēnas varas pieder konkrētās valsts tautai. Pārvaldīt valsti var tikai tie cilvēki, kurus ir ievēlējusi pati tauta un devusi viņiem tiesības pieņemt un grozīt likumus. Valsts varas iedalījumu institūcijās nosaka konstitūcijas. Tas savukārt noved pie tā, ka veidojas publisko tiesību sfēra. Pēc varas dalīšanas principa, nošķir valsts likumdošanas, administratīvās un jurisdikcijas funkcijas. Policijas darbības kartība, kas balstās uz reglamentāciju par nepieciešamajiem noteikumiem un procedūrām. To pārkāpšana noved pie juridiskās atbildības. Te nav grūti saskatīt saistību ar policijas jurisdikcijas pilnvaru un mūsdienīgu izpratni, kā arī ar administratīvi procesuālajām tiesībām.

Līdz ar to policijas normu galvenais uzdevums vairs nebija dot priekšrakstus, kā pilsoņiem jādzīvo, bet gan paredzēt līdzekļus, kā novērst viņu drošības un labklājības aizskārumus. Tādēļ policijas normās bija noteikti sodi šo labumu aizskārējiem.

Policijas tiesību definējums ir plašs un līdz ar pozitīvām iezīmēm bija arī negatīvas, dažos gadījumos neļaujot novilkt striktu dalījuma robežu starp policiju kā valsts institūciju un izpildvaras piespiedu darbību. Tas, savukārt, neveicināja policijas iestāžu funkciju, uzdevumu un policijas pilnvaru noteikšanu. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir laika periods no 1944. gada līdz 1960. gadam, kad milicijas iecirkņu pilnvarotie, bet no 1969. gada – milicijas iecirkņu inspektori Latvijā darbojās, vadoties pēc PSRS tiesību aktiem un PSRS Iekšlietu ministrijas dienesta reglamentiem, kas balstījās uz komunisma ideoloģiju.

Policijas tiesību zinātnei Latvijā ir bijis ļoti sarežģīts ceļš, jo ir pastāvējuši dažādi šķēršļi un arī bieža valsts varas maiņa. Līdz ar to arī ir noteicis policijas attīstības gaitu un funkcijas. Arī brīvās Latvijas laikā policijai valsts varas uzliktie noteikumi, bet tie var arī noteikt savus iekšējos likumus kā īstenot noteiktos mērķus. Mūsdienās šai zinātnei ir dažādi citi izaicinājumi kā kadru trūkums, finansējuma jautājums u.c. Tomēr viss turpina attīstīties un piemēroties jaunajām situācijām cik vien tas ir iespējams.

Paldies par informāciju Somijas portālam raha247.fi!

Pāreja uz Olimpisko spēļu ziemas versiju sākās jau 1908. gadā, kad Londonā kāda daiļslidotāja sniedza koncertu Vasaras Olimpiskajās spēlēs. Daiļslidošana bija sporta veids, kur sākumā piedalījās dalībnieki pa vienam, bet vēlāk izveidojot pāru slidošanu.

Piecus gadus vēlāk, kad tika izveidotas vispārīgi pirmās Olimpiskās spēles 1986. gadā. Zviedrija izlēma izveidot savai valstij konkurētspējīgas sacensības, kuras dēvēja par Ziemeļvalstu spēlēm (займы онлайн). Šajās spēlēs sacentās tikai Skandināvijas valstis. Šīs Ziemeļvalstu spēles tika organizētas tāpat kā Olimpiskās spēles – ik pēc četriem gadiem. Sacensību notikuma vieta nemainīgi bija Zviedrijā.

1911.gadā Starptautiskā Olimpisko spēļu komiteja (SOK) ieviesa domu mainīt spēļu pieturvietas atsevišķiem ziemas spēļu sporta veidiem nākošajam čempionātam, kas notiktu 1912. gadā Stokholmā. Ziemeļvalstu spēļu popularitāte dēļ šīm spēlēm samazinājās. Vācijā, Berlīnē plānotās Vasaras Olimpiskās spēles, kurās būtu iekļautas arī ziemas sporta veidi izpalika, jo pasaules karš pieprasīja spēļu anulēšanu drošības apsvērumu dēļ.

Organizatori plānoja ieviest slēpošanas olimpiādi arī Vasaras Olimpiskajās spēlēs, lai nebūtu jāveido tam speciālu olimpiādi. Tomēr šīs spēles 1914. gadā tika atceltas, jo teritorijā nebija droši dēļ Pasaules kara uzliesmojuma. Tās tika atsāktas tikai 1920.gadā un notika Antverpenē, Beļģijā. Oficiālajā olimpiskajā noteikumā papildus daiļslidošanai tika pievienots arī hokejs, kur pirmā uzvarētāja valsts bija Kanāda.

Drīz pēc šīm spēlēt, SOK ar skandināviem noslēdza vienošanos, par atsevišķu Ziemas Olimpisko spēļu izveidošanu. 1924. gada 25. janvārī pirmo reizi pasaule iepazina Ziemas Olimpiskās spēles, kura notika Francijas Alpu kalnos. Kā pirmais sporta veids, kurā piedalījās sportisti no daudzām valstīm bija tramplīna lēkšana. Kopumā varēja vērot sešus sporta veidus, tai skaitā arī bobsleju, pa īpaši izveidotu trasi. Šajās spēlēs piedalījās 16 dalībvalstis.

Sporta spēlēs lielākos medaļu pārsvarus ieguva tieši skandināvu valstis. Norvēģija ieguva 17 medaļas, jo viņu sportisti dominēja pār visiem ar savu ātro slidošanu un slēpošanu. Turpretī Kanāda turpināja uzvarēt hokeja mačos, iegūstot 110 vārtus piecu spēļu laikā, paši ielaižot tikai 3 vārtus. No gandrīz 300 sportistiem sākotnēji piedalījās tikai 13 sievietes, kuras sacentās slidošanas sacensībās. Šīs Ziemas Olimpiskās spēles piedāvāja plašu stimulu tieši slēpošanas sporta veidam, kurš ieguva milzīgu popularitāti nākošo 10 gadu laikā. Tajā laikā Norvēģija ieguva gandrīz visas medaļas, kuras saistītas ar slēpošanu, tikai vienu atdodot citas valsts sportistam.

Otrās Ziemas Olimpiskās spēles notika Zviedrijā, 1928. gada 11. – 19. februārim. Skaita ziņā šajās spēlēs piedalījās gandrīz uz pusi vairāk dalībvalstis kā pirmajās, kopā skaitot 25. Arī tāds pats scenārijs bija sagaidāms kā pirmajās sporta spēlēs – visvairāk medaļas ieguva tieši skandināvu sportisti un споживчий кредит, un kā medaļām bagātākā valsts tika paziņota Norvēģija. Tomēr nākošajās Ziemas Olimpiskajās spēlēs, 1932. gadā, kuras notika Amerikā, visvairāk medaļas ieguva pati mājiniece Amerika.

Valodu zināšanas mūsdienās ir nenovērtējam priekšrocība gan darba tirgū, gan daudzās citās dzīves jomās. Kaut vai vienas svešvalodas pārzināšana paver ļoti plašas iespējas. Diemžēl apgūt valodas nebūt nav viegli. Parasti paiet vairāki gadi, kamēr cilvēks iemācās kaut vai tikai pašus valodas pamatus jeb займ, bet iemācīties pārvaldīt valodu tekoši ir vēl daudz sarežģītāk un laikietilpīgāk. Par laimi, ir daži triki, kā iemācīties dažādas valodas daudz ātrāk un vienkāršāk. Ja vēlaties apgūt kādu jaunu valodu, noteikti ņemiet vērā sekojošos padomus.

1. Jauns vārds katru dienu

Katrā valodā ir neskaitāmi daudz vārdu un iemācīties tos visus ir gandrīz neiespējami pat vairāku gadu laikā, tomēr, ir vārdi, kas tiek lietoti biežāk un vārdi, kuri tiek lietoti tikai komunicējot par ļoti specifiskām lietām, tāpēc, svarīgākais ir ātri iemācīties pamata vārdu krājumu. Ir izpētīts, ka iemācoties 1 000 visplašāk lietotos vārdus kādā valodā, ir iespējams uztvert 87,8% no verbālās runas. Iemācoties 3 000 vārdus jūs būsiet spējīgs saprast jau 94% no verbālās runas konkrētā valodā. Tātad, svarīgākais ir apgūt pēc iespējas vairāk vārdus īsākā laikā. Vislabāk to var paveikt katru dienu iemācoties vienu jaunu vārdu. Protams, papildus tam arī mācoties valodu pēc tradicionālajām metodēm.

2. Mācieties gramatiku caur piemēriem

Tomēr ar vārdu mācīšanos vien nepietiks – онлайн займы с плохой кредитной историей. Ir jāpārzina arī pamata gramatikas likumi, lai kāds varētu saprast to, ko jūs sakāt. Ir pierādīts, ka vieglākais veids, kā iemācīties pamata gramatiku ir caur piemēriem, jo tad, pēc piemēriem jūs varēsiet pielāgot gramatikas likumus jebkuram citam teikumam. Tas praktiski izpaužas kā dažādu teikumu iemācīšanās ar atšķirīgām gramatikas konstrukcijām. Piemēram, iemācoties kādā valodā pateikt, “Ābols ir sarkans” jūs varēsiet raksturot jebkuru objektu, ja zināsiet vajadzīgos vārdus un izpratīsiet teikuma uzbūvi. Ja iemācīsieties teikumu “Tas ir viņa ābols” pratīsiet raksturot jebkuras lietas piederību kādam utt.

3. Līmējiet lapiņas ar vārdiem pie objektiem

Vēl viens ļoti labs veids, kā paplašināt vārdu krājumu ir, līmējot zīmītes pie dažādiem priekšmetiem mājās. Piemēram, uzrakstiet “krēsls” konkrētajā valodā, ko mācāties un piestipriniet zīmīti pie krēsla. Ik dienas redzot zīmīti ar vārdu, jūs to ātri vien iegaumēsiet. Kad vārdus esat apguvis, zīmītes varat noņemt un likt tās klāt jauniem objektiem, kuru nosaukumus jaunajā valodā vēl neziniet. Tāpat varat arī visu laiku nēsāt līdzi pierakstu blociņu, lai piefiksētu visus jaunos vārdus, ko uzziniet.

4. Runājiet svešvalodā, cik daudz vien iespējams

Visbeidzot, noteikti ir nepieciešams valodu arī lietot, lai to iemācītos. Teorētiska mācīšanās vien neko nedos. Pirmkārt, jau visu, ko iemācieties teorijā, izsakiet skaļi. Ja iemācieties jaunu teikumu, izlasiet to skaļi ne tikai savās domās un рефинансирование. Tāpat, būtu ļoti ieteicams atrast sev kādu sarunas biedru, lai jūs iemācītos ne tikai runāt, bet arī klausīties un saprast. Tikai tad būs iespējams veidot normālus dialogus. Ja sarunu biedra jums nav, apsveriet iespēju doties ceļojumā uz to valsti, kuras valodu cenšaties iemācīties. Tā būs ne tikai lieliska mācību, bet arī dzīves pieredze.

Nefrolēpes jeb istabas papardes ir viens no vispopulārākajiem telpaugiem. Tās var atrast ļoti daudzās mājās, jo papardes ir skaistas un tām tiek piedēvētas arī dziednieciskas īpašības paskolos internetu. Diemžēl, nefrolēpes ir arī ļoti prasīgi un grūti kopjami telpaugi, kas ne vienmēr var pieņemt jauno vidi. Šiem augiem ir nepieciešams noteikts mitruma līmenis, gaismas daudzums un citi specifiski apstākļi. Ja vēlaties savā mājā skaisto un mežonīgo nefrolēpi, ievērojiet to kopšanas nosacījumus.
Pirmais, kas jāzina par papardēm ir, kā to pareizi iestādīt. Pat tad, ja papardi pērkat kādā ziedu veikalā vai dārzniecībā, nav teikts, ka tā ir pareizi iestādīta un ka tā augs. Papardes ir jāstāda platos, lēzenos podos, lai to stīgas varētu viegli augt uz visām pusēm un lapas nokarāties pāri podam. Augsnes izvēle arī ir ļoti svarīga. Veikalos ir nopērkami substrāti tieši papardēm, kas parasti ir tieši piemēroti šiem augiem, taču, galvenais, kas jāievēro, izvēloties zemi, ir lai tā būtu mīksta un irdena, kāda ir, piemēram, kūdra. Tas nodrošinās to, ka papardes saknes varēs brīvi augt.

Ja paparde ir veiksmīgi iestādīta, tā jau ir puse no uzvaras, tomēr nefrolēpes pieprasa arī īpašus apstākļus. Gaismas ziņā šie augi ir pat ļoti prasīgi. Tiem nepatīk ne pārāk spilgta gaisma nedz arī izteikta tumsa. Ja vien iespējams greitieji kreditai bedarbiams, vasarā papardi būti ieteicams turēt uz palodzes, ziemeļu pusē, kur visu dienu nespīd saule. Ja visi logi ir uz dienvidiem, tad papardi vajadzētu aizsargāt no tiešiem saules stariem, izmantojot aizkarus. Ziemā, kad apgaismojums ir mazāks, gan ir jācenšas papardei nodrošināt maksimālu gaismas daudzumu, novietojot to uz palodzes, mājas visgaišākajā vietā. Pilnīga tumsa papardei ļoti nepatiks un tā visticamāk iznīks.
Papardēm ļoti patīk mitrs gaiss, kas, ir visbiežākais cēlonis tam, ka papardes iznīkt. Mūsdienās populārākais apkures veids ir tieši centrālapkure, kas gaisu mājās padara pat ļoti sausu. Papardes šādos apstākļos izdzīvot nevar. Ja vēlēties audzēt papardi mājoklī ar centrālapkuri, šo augu ir jānovieto maksimāli tālu no radiatoriem, turklāt ir ieteicams to ik pa laikam apsmidzināt ar ūdeni pirmas kreditas nemokamai.

Arī nefrolēpju laistīšana nav viegls uzdevums. Tās nedrīkst ne pārlaistīt, nedz arī ilgstoši turēt sausumā. Regulāri ir jāseko līdzi tam, lai papardei būtu optimāls augsnes mitrums. Tas nozīmē, ka augsnei visu laiku ir jābūt mazliet mitrai, taču nekādā gadījumā never pieļaut, ka tai apakšā krājas ūdens. Papardi vajadzētu laistīt tikai tad, kad augsne ir izkaltusi un, ūdens daudzumam ir jābūt nelielam. Vienā reizē uzlejot papardei pārmērīgi lielu ūdens daudzumu, tas uzkrāsies šķīvītī zem poda un papardes saknes var sākt pūt. Papildus ūdenim, papardēm ieteicams, aptuveni reizi mēnesī, uzliet mēslojumu.

Vēl paparžu īpašniekiem ir jāuzmanās arī no kaitēkļiem. Papardēm gan nav nekādu īpašu specifisku kaitēkļu, taču tām var uzbrukt parastās laputs, bruņutis vai tripši. Galvenais ir regulāri aplūkot savu papardi, lai pārliecinātos, ka uz tās neviens nedzīvo. Ja pamanāt pašus kukaiņus vai kukaiņu atstātās sekas, kā piemēram, grauzumu vietas vai nokaltušus punktus uz lapām, apsmidziniet papardi ar insekticīdiem un novietojiet ārā, vai arī noslaukiet papardes lapas ar ūdeni vai atšķaidītu spirtu.